ne tikai tā. - February 17th, 2008

un vēl, ja mani sauktu Zigfrīda, tad būtu visai ērmoti. Zigim Frīda. bet es labāk nē. atturēšos.

un vēl man gribētos dzīvot filmā un katru rītu teikt - čau Pīter Pen, pavizini man, kurš ir redzējis Forestu? un kur palicis Harijs? Sallij, paej malā... bet es nē, es nedzīvoju filmā.

un vēl man vairs nepatīk mūsu šķūnis, lai arī es patiesībā nezinu vai kādreiz ir paticis, jo tas saistās ar darbu, lai arī arī ar siltumu, bettagad tur uz katras otrās pagales ir zirneklis. un es zinu, ko viņi visi plāno.

un vēl es vakar biju ballē un šodien esmu ļurīga, bet kopumā balle bija baigi jauka un es dejoju daudz un tas nekas, ka man slīdēja kurpes un jā.

un vēl tētim ir atkarība no minerālūdens un wc papīra, kā jau mums visiem.

un vēl vakar pēc balles man Kaspars Kukša sskrāpēja roku un vēl man ir zilums.

un vēl zirņi bija dikti taukaini, tagad nav īsti labi.

atskaite beigta.
šķiet.

un vēl, kad es gāju uz veikalu un no debesīm krita kaut kas, man atkal prātā virknējās domas, kā vārdi teikumā. un tad es izdomāju, ka tā domāšana ir vienkāršs un nepiespiests iekšējais monolōgs, tie ir tikai vārdi. domas ir vārdi. bet tad man radās jautājums, kā bērni, kas vēl nav iemācījušies runāt spēj domāt, ja tie ir pliki vārdi, kurus tie vēl nav apguvuši? nu tas ir - ja es nemāku runāt, tad es nemāku arī domāt? vai cik nejauki - pat tādu dabiski procesu kā domāšana mums ir jāiemācās. tas nozīmē, ka viss ir jāiemācās, vai tiešām nekas mums dzīvē netiek tā vienkārši iedots? nē.

ērmiņš.