ne tikai tā. - December 6th, 2007

viegla, ka jāturas ar rokām pie matiem.
vējā.
drūmas mājas man met sejā asaras, kas tek no jumtiem.
runā ar mani.
tramvaji klabot traucas garām. aprijot ceļu.
tukšas acis, kad ieplīsis pārējais. un no plaisas sūcas ārā dažnedažādas jūtas.
runā ar mani.
cilvēki steidzoties atpaliek, iesprūst, pārvēršas akmeņos.
runā, runā, runā ar mani.
mati sejā.
šodien esmu lelle.

man sajūta visu dienu, ka es lidoju.
[21:31:34] ja nī na says: tas jau jauki!
[21:31:36] Līna no plastalīna says: ka mājas raud un jumti man met ar asarām.
[21:31:44] ja nī na says: pfff
[21:31:46] Līna no plastalīna says: es nebraucu ar tramvaju, bet eju ar kājām drūmumā. man liekas, ka pārējie cilvēki ārpus manis un mūzikas ir cita pasaule, kas kā filma aizslīd. ka tramvajam logu tīrītāji izskatās pēc tarakāna acīm. un domās cepas un vārās viens un tas pats. bet nebeidzamais rinķis paliek. kad liekas, ka vienmēr kāds apvainojas, vienmēr kāds visu redz. un vienmēr ir kāds MUĻĶIS. šoreiz, šodienas mazajā pasaulē. vakardienas pagātnē. muļķa lomu spēlēju es. un mana aktierspēle ir nevainojama.