| Sep. 25th, 2007 08:31 pm tu esi parasts. līdz ieraugi pagātnes skabargu un tavas domas uz mirkli sājūk prātā. tās lec, griežas un virpuļo. aiz kura pagrieziena, nolādēts, būs kaut kas jauns un patīkams? kaut kas tāds, kas liek tev nomierinat visus savus nervus un nebaidīties no pagātnes lausku ieduršanās kaut kur pakrūtē. Mirklis sastinguma.
un pēc laika tu atkal dzīvo to savu ierasto dzīvīti, soļojot pa ikdienu.
Līdz atkal kaut kas liek asinīm apstāties un acīm sastingt trulā blenzienā. saņem spēkus un paskaties, bet iekšā plosās vētra. Vētra, kuras galvenais nemiernieks ir jautājums - kāpēc tas viss neatstājas. Iet laiks, bet nekas neizklīst.
smiltis jau sen būtu aizpūstas, sniegs nokusis. Bet jūtas paliek kā iemūrētas.
Un visvairāk atliek nosodīt sevi. jo tu nespēj saprast, kas ir kretīns un kas ne. pareizāk sakot - tu saproti, bet tev NEAIZIET. tas vienkārši tā paliek.
iesaldēts tevī uz nenosakāmu laiku.
atliek tikai ievilkt elpu un pārdzīvot tos dūrieniņus. Mirkļa uzplēstajām brūcēm uzlīmēt plāksteri un censties nedomāt par to, ka to tāpat kās drīzumā noraus.
būs labi.
kaut kad. Current Mood: pagātne.
Current Music: tu veux, tu veux pas.
Leave a comment |
