ne tikai tā. - February 27th, 2007

Sniegs snieg. Bļe. Vot tas jau ir kaut kas. Fakinās vēnas sāp, lai arī tur ne sūda nav. KAs vainīgs?
Kāpēc vienmēr visi meklē iemeslu, vainīgo. Pati riju, pati griezu. Pati raudu. pati esmu.
Pasaules glābēji?
Narkologs sāka man uyzdot tos trulos jautājumus, cik, kad, kur, ar ko, kāpēc. nu kā kāpēc??? lai nomirtu? nē. Lai izbaudītu CITU PASULI. jā es izbaudīju. Un neskaitot to, ka atslēdzos - man patika. Atspārdīt mani varat.
Tagad man būs cietums. Labprātāk es dzīvotu te, mājās. Pie siltas tējas un pelmeņiem.
Asaras kā tādas čūskas visu dienu aprij manus vaigus. Fak.
Narkomāne. Bļe. Nu kas tas par vārdu? Lietotāja. Jūzeris. Aizverieties.
Beidziet par to runāt. Jo man galva jau griežas uz otru pusi.
Apnicis.
Izvelc sevi ārā. Tā viņi saka. Līna, dod roku, izvilkšu.
Ejiet visi... Nē, neejiet. Zinu, ka jūs mani mīlat un palīdzēsiet.
Bet ko lai es daru ar Irmu? Ne šuda es nevaru izdarīt. Viņa liela, pašai galva. Nu es viņu pat SATIKT VAIRS NEDRĪKSTU.
Diez uz veikalu es varēšu viena iet???
man pavadonis kā suns. Rej un kož kājās.
Sapīpēties zāli un parubīties.
Kas teica, ka būs tik nopietni.
Tādā slimnīcā, kā strādā tie narkologi - nemūžam nevēlos gulēt. Labāk ellē.
Bļe.

Esmu atkarīga.

Tāda sajūta, ka visa pasaule ir pavērsusies manā virzienā. Daži nosodoši, daži mani mīļo un glāsta.
ir uz pasaules laime.
atradīšu.
Vai jums ir nācien uzleit uz vēnām verdošu tēju?
atkal pacentos.
Mīlu sevi, kāda esmu.