ne tikai tā. - April 8th, 2006

kalvim gliita dienasgraamata. man kabataa kaut kaads diivains noskanjojums. ieshu ciemos pie Irmas. Slima? nu nee.


P.S. Ooo, jaa. Tipa vaaru zupu. Nez kas sanaaks. :D

Un tad es it kā netīšām pieskāros tam logam. Viņš stāvēja otrā pusē un māja. Es pieliku roku pie viņa sejas. klusām vēlējos lai viņš izgaist. Kā rīta migla. Kad saule lec... Bet viņš palika. Viņš skatījās manī savām mazajām actiņām un zināja. Man pietika dūšas pieliekties tuvāk stiklam un ielūkoties viņa dūmakainajās acīs. Es piesarku.
viņš neizgaisa vēl vairākas dienas. Kā katru ierastu dienu ap vienu un to pašu laiku viņš stāvēja pe mana loga un lūdza palīdzību. Viņš zināja, ka man nav. Ka man nav spēka atteikt. un katru rītu es cēlos ar vēlmi, lai viņš izzustu.
un reiz viņu nobrauca tramvajs. Tik netīši.
Un tad es stāvēju pie loga. Pieskārusies stiklam un gremdēdamies atmiņās par savu iedomu lūdzēju. Tik neīstu, bet reālu.