peetersiilis | Aug. 19th, 2008 10:54 am es saberzēju acis un gaidu, kad atdzisīs mana medotā kafija, nolādēts, cik negodīgs rīts. apzinoties pirmajā rīta sekumdē, ka nebraukšu uz Siguldu šodien, sapiktojos un tad aizejot uz virtuvi pēc nomierinošās kafijas, atklāju, ka cukrua nav. Tas ir nožēlojami. man medus vienkārši nepatīk. NEpatīk. NEgaršo. Grr. Pie pasta kastes kārtējo reizi sapratu, ka visu laiku kaut ko gaidu, vēstules, kartiņas, es nezinu ko. Lai vai kas, tas man vienmēr uzlabo garastāvokli un uzliek pienākumu atbildēt. Nejau vienmēr es to izdaru, bet tik un tā. patīkami tomēr. Egoiste, nolāpīts. [es šorīt nelamājos. es tikai paburkšķu savā nodabā, kamēr esmu viena un varu is izlādēt sevī]. iespējams, ka šīrīta nepatikums pret sevi ir tā apziņa, kas iekšā sēž, bet visu laiku tiek noslēpta, ka skola tuvojas un atkal būs visi tie pasniedzēju purniņi un tā. un viss, kas tiem nāk līdzi komplektā. Un vēl māsas suns nezina, ko viņš vēlas. vai iekšā, vai ārā, vai virsū man, vai gultā, neko. Un vēl mans kaķis guļ manā gultā tikai pa dienu, kad es tur neesmu. Arī tagad. un tagad es mazliet papūcēšos. pati savā sulā. čau. Read Comments |