ne tikai tā. -

"čau" man teica Vējš, kad reiz gāju pa kādu klusu ielu mājup. Sniegs nolaidās uz pleca un smējās ausī. pavisam klusu klusiņām, tā lai dzirdam tikai mēs abi. es un Vējš. Tā mēs nogājām visu Ceļu kopā, jo Vējam bija pa ceļam, un man, kā jau sabiedriskai būtnei, tīri labi patika viņa sabiedrība, katrā ziņā Ceļš šķita interesantāks. Sniegs no pleca tīri aši pazuda, bet tad nāca cits un visu laiku centās iztraucēt manu un Vēja divvientulību. kopumā ņemot šķita, ka viņš ir nedaudz greizsirdīgs, bet es neielaižos ar kuru katru. Viņam tas bija jāsaprot. Sniegam arī pienāks kātra, tā reize bija Vējam. Pie maniem vārtiņiem Vējš klusi nopūtās, apskāva mani un apsolījā vēl kādu reizi pavadīt. Es pasmaidīju un, neko neteikusi, iegāju mājā. šķiet vēl mirkli Vējš uzkavējās pie žoga, bet ap mani virmoja patīkamas nojausmas, ka vēl mēs tiksimies. Snieg, kad būs tava kārta? nākošgad....