ne tikai tā. - Post a comment

patiesībā, kad visu sāk likt pa plauktiņiem (žēl, ka man tie plauktiņi tādi pusjukuši..), saprotu, ka īstenība nav nemaz tik patīkama, kā gribētos. es esmu iebraukusi dažādās paralēlēs. gan ar sevi , gan ar citiem. pagaidām gan viss iet nedaudz gludi, bet sāk parādīties cilņi manā apziņā, tādi, kas saka - ka kaut kas nav pareizi. es nevarū vēlēties tikt mīlēta no visām pusēm, neko nedodt pretī. man nemaz nav jāsūdzas par uzmanības trūkumu un visādām citādām figņām, bet es nenolaižu rokas un smaidot desoju apkārt, plivinu matus un klapēju acis. tad apsitos un aizskrienu. Viņam [1] nemaz nevajag lai es viņu mīlu, nevajag to lūgt, jo no sākuma ir jāmīl sava draudzene un tikai tad es, un nevajag man muldēt par to, ka attiecībā uz mani Viņš ir suns uz siena kaudzes, lai sargā savu meiteni, nevis mani! Viņam [2] vispār nebija jābūt Latvijā, lai brauc uz savu valsti [labi, nē] un savas suņa acis raida uz kādu citu, kāda velna pēc ir baumas, ka esam kopā?!?!? Un Viņam [3] vispār beidzot ar visu sevi vajadzētu apjēgt ka nekas nebūs, ka mēs esam draugi, bet Viņš ir labs un tēlo, ka viņu nesatrauc manas spēītes ar pārējiem.

es esmu neliete, kuru arī māk izmantot.