|
16. Okt 2007|23:39 |
Toreiz rudens bija. Tik tālu rudenī, ka tas rudens skaistums jau aizgājis, palicis vien pelēks drēgnums, par ziemu vien domāt. Biju pastaigāties. Brūnais mētelis mugurā. Vienatne. Toreiz tā skaista šķita. Sveša būtne. Mūsu tikšanās toreiz uz tilta. Pāris mēnešus ilgusi draudzība. Tomēr biji man mans labākais draugs. Un nu tu aizbrauc..
Re, uz galda šņabis stāv. Stāv vientuļš un klusē. Mierīgs, nekur nekustas, paliek ierobežots un apspiests. No kakliņa jau nedzers. Paņem glāzi. Vispār divas, vienatnē jau nedzers, ņems un iedzers ar sevi. Tā nedaudz. Ko tur daudz? Nav ko niekoties. Noliek malā.
Klau, kā pēkšņi tas tā, ka uz tiem lielajiem jautājumiem radušās tās atbildes? Zini, kādreiz laikam tā bijība tevī pret nopietniem jautājumiem tās atbildes aizbaidīja. Tu, protams, apzinies, ka visas atbildes, kuras tu kādreiz sniedzis vai sniegsi būs pilnīgas muļķības, bet tomēr atbildes. Tu jau nevēlies daudz. Tikai lai nenomāc šī neziņa. Dari savus darbus, mosties un dodies atkal pie miera, atkal mosties un pie miera dodies un tā līdz vairs nemosties, bet dari to ar mierīgu sirdi.
Viena no krūtīm vienmēr būs lielāka. Visiem. Tāda ir pasaules kārtība. Par to jau sen tu vairs neuztraucies. Esi samierinājies. Un vispār centies neuztraukties par lietām, kuras nespēj mainīt, lai uztraucas citi. Grūtā dzīvē tie vieglākie ceļi jau arī nav nekādi vieglie. Par grūtākajiem jau vispār nepietiek spēka domāt. Līdz lielceļiem jau nemaz netiek, ja nespēj pieveikt tās takas. Un no mājām jau pārlieku tālu negribas iet prom, ja vien neesi ar mieru meklēt jaunas, jo par tālu aizejot atgriezties vairs nebūs jēgas.
10.11.2005, Rudens. |
|
