Zini, manā vismīļākajā (vienā no) kinodarbiem - pasakā "Labirints" tiek dots ļoti vienkāršs padoms - lai atrastu pareizo ceļu, ārā no labirinta ( pieņemu, ka tādos mēs katrs dzīvojam), Tev ir jāatrod labirinta centrs, vidus. Tas punkts, ap kuru riņķo Tava dzīve. Tad ir mazliet vieglāk iet tālāk.

(Reply to this) (Thread)

Dīvaini, bet tā tas tiešām ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet dažreiz es izvēlos vienkārši klīst bez centra, bez mērķa, bez virziena. Lai gan manas orientēšanās spējas ir krietni labākas. Tās vienmēr mani atved pareizajā vietā. Un man neizdodas ļauties plūsmai.. Ja vien kāds neaizvērtu acis ar plaukstām un vestu kaut kur...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pareizā vieta kā iedomāts punkts, kurš vienmēr paliek prātā un tādēļ viegli atrodams, aizmirstot to un nespējot vairs atrast, iespējams jebkuru citu, pirms tam nepareizu punktu, padarīt par pareizo un pie tā atkal un atkal atgriezties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet ja tas punkts sakrīt ar kāda cita punktu, tad es izvēlos iet viena tālāk. Iet pretējās debesspusēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar domu, ka vienā punktā, vienā laikā divas dažādas matērijas nespēj pastāvēt? Ja tā, tad kādēļ padoties un necīnīties par savu punktu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cīnīties, ja jūti, ka tas patiešām ir Tavs. Bet meklēt skaisto un citādo ir interesantāk, nekā apmesties uz dzīvi konstantā vietā. Lai gan klejošana pa pasauli reiz arī apniks. Zinu. Bet pagaidām no punkta uz punktu. Tos savelkot izveidosies mana dzīve. Reiz.

(Reply to this) (Parent)