|
11. Dec 2006|21:35 |
"The worst loneliness is not to be comfortable with yourself."
/Mark Twain/
Es cenšos sev iestāstīt, ka man nevienu nevajag.
Man nav draugu. Visus esmu pazeminājis līdz paziņām. Tomēr lai kā es censtos viņi nepazūd. Viņi mani pieņem kā lieku traucēkli, jo viņi domā, ka ir man svarīgi. Viņi mani pacieš, jo domā, ka tādejādi dara man labu. Viņi kļūdās.
Bet manā apziņā ir kas tāds, kādēļ es nespēju aizbēgt no visiem. Kaut kas tik savā vienkāršībā kaitinošs. Un dažkārt mani nomāc šī doma, ka tas pat varētu nebūt manā apziņā. Tas varētu būt kaut kas ārpus manis esošs. Kas tāds, kas paliktu pat pēc manas aiziešanas. Kas tāds, kas nomoka ne tikai mani.
Man nav slikti. Samierinoties nekad nav slikti. Slikta ir pati samierināšanās. Slikts ir šis kategoriskums, kas liek domāt kategorijās "labs" vai "slikts".
P.S. un lai piedod viens cilvēks uz kuru šis viss nebūt nav attiecināms. Tu jau pati saproti. |
|
