| Lai liesmo mīla, lai viņas liesmās sadeg tavs melu gars.. |
7. Mar 2007|23:51 |
Viņa zināja, drīzāk jau juta, ka nu jau viss sāk izskatīties pēc kāda mazliet banāla, tomēr laba, kaut mazliet neizdevušās stāsta. Piemēram, pēc kāda no tiem stāstiem, kurus viņa vakar prozas lasījumos bija klausījusies ar uzspēlētu interesi, jo literatūru viņa noteikti nekad neuzskaitīja kā vienu no sevi interesējošām lietām, kad jau atkal kāds, apnicīgs un mazliet neizdevies vīriešu kārtas pārstāvis, kādā mazliet garlaicīgākā randiņā, centās izlikties, ka vēlas viņu iepazīt un tāpēc jautāja un, protams, arī atbildēja uz jautājumiem. Šī liktenīgā pasākuma laikā, viņa tieši ar tādu iepazinās. Tādu, kuru interesē literatūra. Jā, viņa jau toreiz saprata, ka viņš ir pārlieku atšķirīgs no viņas, tāds, kurš domā un spēj arī just. Nu tā – pa īstam. Ar visu sirdi. Nevis tā kā viņa, tikai spēlēties, gūt baudu, izklaidēties..
Viss varētu izskatīties pēc tāda kā banāla stāsta. Stāstā, kurā viņa – veiksmīga, populāra, izskatīga, pieredzējusi, kādas nesen radušās idejas iespaidā nolēmusi dot viņam iespēju, bet viņš – nebūt nekāds kens, nepieredzējis, neveikls, kautrīgs, savā naivumā ticot, ka tā ir mīlestība, ka tas viss ir pa īstam. Stāsta, kurā viņa no vieglprātīgas būtnes, tādas, kura dažādu iemeslu dēļ pamet ikvienu ar ko uzsākusi attiecības ne vēlāk kā divas nedēļas pēc iepazīšanās, kļūst nopietnāka, iegūst spēju veidot nopietnas attiecības, bet viņš iemācās vieglprātību, spēju atkāpties no nopietnā un racionālā un izbaudīt dzīvi.
Ai, slinkums rakstīt to, kas notika tālāk. Turpinājums jau jums tāpat ir zināms vai ne? Bet nu tas tā ieskicējot to kā es idealizēju to kāda izskatās skaista un izdevusies mīlestība.
Bet dzīvē viss ir savādāk. Vai kas ir mainījies? |
|
