|
17. Dec 2008|22:33 |
Mjā, kas var būt romantiskāk, divvientulībā sēdēt pie lielā virtuves galda, ieslēgt pustumsu, smērēt maizītes, vērojot kā sviests lēnām un vienmērīgi apklāj maizītes kailumu, smērējot graudu maizītes pie reizes par ļaut domām lidot domājot, ka graudi ir kā noslēpumi maizītes miesā, tie, kuri virs ādas atklātie un seklie, tie neredzamie tie dziļie, kurus nekad nedzirdēsi, ja vien nesalauzīsi maizīti, un dzert tēju.
Virs mums ir griesti, bet mums pietiek ar apziņu, ka tur augšā ir zvaigznes, kuru kailumu mākoņi droši vien ir apslēpuši, bet varbūt šonakt nav. Nevar zināt, bet varbūt labāk ir nemaz nezināt.
Klusums starp mums, bet fonā mūzika, kur kāds maigi svešās mēlēs dzied par zaudētiem sapņiem, iegūtām cerībām, bet mēs viņa sāpes nejūtam, jo mums ir savējās un mums reizē arī nesāp, jo patiesībā jau tā nemaz nav.
Ir tumsa, tumsā klusums, bet klusumā paslēpies lūdz, lai kaut daļa no sapņiem šķistu nedaudz īstāka. |
|
