| 9 |
|
Reizēm ir sajūta, ka pasaule var tā pēkšņi beigties vai arī sākties atkal no sākuma.
Ka ir kāda lieta kas jāizdara vai jāsaprot, varbūt jāuzzina tāds kā noslēpums, jāatrisina uzdevums kurš Tev nav bijis iepriekš zināms un nav zināms pat tagad.
Un tad pēkšņi, gluži kā tādā videospēlē parādās titri, spēle beigusies, parādās sasniegumu tabula, kurā kā gandrīz visos topos esi kaut kur apmēram pa vidu.
Tad parādās, iespējams, kaut kāda tur reklāma spēlei kura drīzumā iznāks un tad jautājums vai spēlēt vēlreiz, vai sākt visu no jauna?
Bet tikai grūtākā līmenī. |
|
|
| 10 |
|
Vienreiz Tu biji pilnīgi laimīgs.
Nu tā līdz galam.
Nē, patiesībā, tas bija pilnīgi citādāk.
Tas bija tā, ka pazūd jebkāds laimīgs/nelaimīgs nošķīrums.
Viss bija tieši tā kā tam jābūt.
Un nevis tā ka bezgalīgs skaits lietu būtu pēkšņi atradušās vienā īstajā un vienīgajā stāvoklī.
Jebkas būtu varējis būt arī citādāk.
Tā bija tāda sajūta, ka tas drīkstētu turpināties mūžīgi un nekad nebeigties.
Un nebija bail ka apniks vai pieradīsi. |
|
|
