| |
|
Par dzīvi, par to kā jādzīvo, kādēļ to ir jādara, nedrīkst pārstāt domāt. Ja tā ļaujas dzīves ritumam, sāk to izbaudīt, tad no tā brīža iestājas regress, notrulināšanās, ļaušanās baudām un kaislībām.
Tāpat kā sev par savu mirstīgumu nedrīkst pārstāt atgādināt. Citādi no tā brīža sākas nemanāma pieķeršanās pārejošajam, pieķeršanās cilvēkiem, mantām, rodas bailes zaudēt.
Grūti atgūties pēc šādiem vājuma brīžiem, kad esi sev ko tādu uz brīdi ļāvis. Vienīgi tas dara uzmanīgāku, lai nākamreiz tas tik viegli un nemanāmi nenotiktu. |
|
|
