| |
|
Atpakaļ no Berlīnes.
Rūtainās noskaņās.
Dekarta un Hjūma domas uzklausu caur grāmatām.
José González atver acis pasaules skaistumam. Vismaz šovakar.
Man tik ļoti gribas viņai apķerties apkārt, samīļot un nelaist vaļā. |
|
|
| |
|
|
Vakar sēžot Berlīnes Ū-Bānī, sapratu ko tieši Kārlis, tas kurš arī Vērdiņš gribējis sacīt ar "mēs kā ledlauži kopā saķērušamies dūmeņiem.." citāts ļoti aptuvens, bet sajūta tieša. |
|
|
| |
|
|
Es to iedomājos tā, mēs varētu tikties pļavas vidū, brīdi pirms negaisa, kad debesis izskatās tā, itkā tām būtu aizvilkts priekšā tumšs un draudīgs aizkars, tāds aizkars, kuru tu vari atvērt, bet tā paskats tevi tik ļoti attur no tā aizskaršanas, tu varētu nākt no tās puses, no kuras nākot tevi apspīdētu zeltaini saules stari, mēs tuvotos viens otram un brīdī, kad mēs varētu saskatīt viens otra seju, mēs zinātu, ka tā ir pareizi un tā piederas, mēs tuvotos viens otram līdz būtu tik tuvu, ka varētu sajust viens otru, bet nepieskartos, vienkārši paietu viens otram garām.. |
|
|
