OM MANI PADME HUM - 18. Oktobris 2007 // ieraksti|arhīvs|draugi|par mani

18. Oktobris 2007

Pat nezinu kā lai to nosauc. Kādas sajūtas apraksts. Kādas manas paralēlās dzīves fragments. Atmiņas
Mēs bijām sarunājuši tikties iekš DC. DC – tāds saīsinājums no Double Coffee, ja amerikāņiem tik ļoti filmās un seriālos, tātad, vismaz manā izpratnē, arī dzīvē, tik ļoti patīk savu galvaspilsētu saukt šajā saīsinājumā un tas viņiem ir tik iemīļots, labskanīgs sirdij tuvs, tad kāpēc mums to nelietot un mēs to tā lietojām, tā mēs saucām vienu no kafejnīcām. Ja kafejnīcas salīdzinātu ar mūziku, tad DC būtu pops, tāds štrunts ko visi klausās, kaut ļoti labi zina, ka tas ir nekvalitatīvs un nekam patiesībā nederīgs, tomēr sirdij tuvs, ko padarīsi.

Jā, bet ne par kafejnīcām gribēju parunāt. Tu cilvēks pamosties drēgnā, tātad lietainā dienā, ļoti iespējams, ka brīvdienā, vai atbrīvotā darbadienā un tev ir norunāta tikšanās. Tā varētu būt tikšanās ar sen neredzētu draugu, paziņu, skolasbiedru vai darba kolēģi, varbūt pat ar pirmo vai trešo tavu, nu jau bijušo mīlestību. Tā patiešām ir vai arī tā tu esi iedomājis, ka šī satikšanās būs šīs tavas dienas galvenais notikums. Tātad šis notikums nozīmīgs.

Galvā jau trešo vai ceturto reizi pārskrien pāri izdomātiem scenārijiem kā sākumā izturēsies, ko sacīsi, kādas būs tavas kustības, žesti, nu praktiski viss, jo tu gribi atstāt uz šo cilvēku iespaidu, gribi parādīt, ka dzīve ir gājusi uz priekšu, ka esi tai mainoties mainījies līdzi, esi palicis svarīgāks un pats galvenais, foršāks. Tu jau patiesībā vēlies, lai pašam nebūtu jālielās, pēc jautājuma par to kas tad jauns tavā dzīvē, tu vēlies lai šis cilvēks pats to nolasītu un klusībā tu ceri, ka varbūt pat sagaidīsi kādu komplimentu vai komentāru, kurš tev ies pie dūšas.

Tu pat pārdomā ko šodien vilkt mugurā, mazliet pasalšu un uzvilkšu ko skaistu un jaunu, tas nekas, ka īsti šodienas drēgnajam laikam neatbilstošu un to visu tāpēc, lai.. nu paši atceraties.

Izej no mājas, tev grūti apslēpt sajūsmu un smaidu sejā, lai kā censtos, lai kā gribētos, lai citi padomā un jo īpaši šis otrs cilvēks, lai padomā, ka šī tikšanās ir kas pilnīgi nenozīmīgs un ikdienišķs.

...

Jūs esat sarunājuši tikties kādā vietā, kura kā tikšanās vieta ir gana banāla, pati par sevi nē, bet tikai kā tikšanās vieta. Vai varbūt labāk, jūs sarunājat tikšanos iekš šis pašas konkrētās DC. Lai viss top skaidrāks šis būs bijušās kafejnīcas Ļeņingrada telpās esošais DC. Lai ieskicētu starp šiem cilvēkiem esošo saspringumu, nepiespiestības trūkumu pateikšu priekšā, ka sēžat pie tiem apaļajiem koka galdiņiem ar neērtajiem koka krēsliem. Jūs nevarat apsēsties mīkstajos, dīvāniem līdzīgajos krēslos, pie lielākajiem galdiņiem, jo tie pilnīgi kliedz, ka komforts svarīgs, ka šī ir tāda patīkama, nepiespiesta pasēdēšana. Bet ne par to gribēju pastāstīt.

Šī sajūta, ņemot vērā augstāk minēto.
Vilšanās. Necienīgi priekš tik sarežģītas sajūtas būtu to nosaukt vienā vārdā, tāpēc tik gari to paskaidroju.

...

Tu ierodies norunātajā vietā minūtes desmit pirms norunātā laika. Otrs cilvēks mazliet nokavē. Brīdis, kad tevī sāk dzimt šī sajūta. Tu domā, ka nokavēšana norāda, ka šī tikšanās šim otram cilvēkam neko nenozīmē. Tu neko nesaki, jo atceries, ka vēlies otram parādīt, ka tev šī ir tikai ikdienišķa tikšanās, nevis tavas nožēlojamās dienas centrālais notikums.
Sākas viss ar to, ka nespēj apslēpt savu smaidu jau no brīža, kad ieraugi šo otru cilvēku, līdz brīdim, kad viņš pienāk klāt un jūs sasveicināties.

Sasveicināšanās. Brīdis un jau beidzies. Tu klusībā pie sevis čortojies, ka nav sanācis kā ieplānots, vispār viss izgāzies.

...

Jūs apsēžaties pie mazā un apaļā galdiņa iekš DC. Pasūtas kafiju, esspresso un vieglas uzkodas. Mirklis mulsuma, neveikla klusuma. Un tu nespēj pasacīt otram, ko esi pie sevis desmitiem reižu jau kopš dienas, kad norunājāt šo satikšanu pie sevis atkārtojis. Tu nespēj pastāstīt otram ko esi vēlējies pasacīt. Arī parunāt par lietām nesanāk. Runājat par ikdienu, par to kas šim otram cilvēkam svarīgs. Sēžat pusotru stundu un šis cilvēks pamazām sāk gatavoties uz promiešanu. Neesot laika un īpašas vajadzības šeit ilgāk sēdēt. Tu piedāvājies šo cilvēku pavadīt līdz stacijai.

Līst. Šim cilvēkam nav lietussarga. Jūs kopīgi paslēpjaties zem viena. Zem tavējā. Pavadi šo cilvēku līdz stacijai. Atvadies. Un tomēr esi laimīgs. Vilšanās. Bet šajā vilšanās sajūtā Tu sajūti šo dzīves skarbumu, šo dzīves īstumu. Tev šķiet, ka tu esi izrāvies no saviem sapņiem un vairs tur neatgriezīsies. Tu esi dzīvē.

Un vai jūs tiešām domājat, ka atgriešanās nenotiek? Pēc trīs dienām tu esi atpakaļ savos sapņos. Nobijies no pasaules. Tomēr ar atmiņām par to, kā ir bijis dzīvot.
Link3 raksta|ir doma

navigation
[ Aplūko | 18. Oktobris 2007 ]
[ aiziet | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]

hackers counter system