| |
|
|
Šodien ir labi. Bet šodien ir tā pa īstam. |
|
|
| |
|
Vai esmu grēkojis, bijis netaisns vai vienkārši slikts cilvēks? Brīžiem. Bet vai šai stundai būtu bijis jāpienāk tieši šobrīd? Biju cerējis ar to noņemties krietni vien vēlāk, gadus desmit vai piecpadsmit vēlāk vismaz.
Vai šobrīd esmu spējīgs ar ko tādu maz cīnīties nezinu. Mēdzu izdarīt kļūdas, muļķīgas kļūdas, kas par mata tiesu no liktenīgas kļūdas nosaukuma.
Atskatoties uz savu dzīvi varu sacīt, ka daudz ko būtu bijis nepieciešams darīt citādi, visas šīs izvēles, nepareizie pagriezieni, kļūdas, vienas vienīgas kļūdas. Vai es ko nožēloju? Nezinu.
Atminos kā pirms gadiem diviem vai trim mēdzu cilvēkiem palīdzēt, tos uzklausot, vedinot uz pareizām domām, norādot uz iespējamiem problēmu risinājumiem. Tie nebija daži cilvēki, to cilvēku bija krietni vien padaudz un turklāt man nezināmi un nepazīstami cilvēki, ar pazīstamiem cilvēkiem es īsti tā nespēju.
Toreiz es domāju, ar mani tā nenotiks, es būšu gudrāks, es zināšu kā rīkoties, es līdz kam tādam nenonākšu, jo taču zinu kā teorētiski viss jādara, bet toreiz tas bija bez emocijām, bez kāda mērķa, bez daļas no sevis.
Nedomāju, ka arī ar mani tā gadīsies. Un tagad es nezinu īsti ko iesākt. Un man nav tāda cilvēka, kurš uzklausītu un atvērtu man acis, norādītu ceļu, kurš jau man zināms, bet šo ceļu ir tik daudz. |
|
|
| |
|
|
Palīdzi nekļūt vājam, iesākto ceļu turpināt, māņus un apziņas radītos melus neredzēt kā īstu esam, nemīlēt citus kā sevi pašu, jo sevi tā pa īstam no sirds nemaz mīlējis neesmu, atrast Tevi, kaut tā pa īstam Tevi nekad neesmu meklējis, piedod man, lūdzu.. |
|
|
