| ? |
|
|
Šķiet pasaule nupat, nupat būs apstājusies.. Šī ikdienišķā steiga, kuras garša dažbrīd izraisa nelabumu, dažbrīd skumju nolemtību iedur acīs, šķiet būs izrādījusies tikai ilūzija. Un tu paslepus raudi. Bez asarām. Pūļa vidū. Šajos vājuma brīžos tu tieši tā arī jūties, tu nespēj pacelt sevi pāri viņiem. Viņi ir tik zemi. To apzinoties, tu saproti, ka pats taču arī. Ilgstošā vienatnē tev sajūk laiks un viss pārējais kas vien var sajukt. Ar viņiem tev nesajūk nekas. Varbūt vienīgi pats, bet mazliet. Bet to jau nepamana, tas jau norakstāms uz vecumu, tu teiksi, kad no tevis nebūs palicis pāri gandrīz jau vairs nekas. |
|
|
