| * |
|
|
Vakar tu sev sacīji, ka ilgi neesot lasījis dzeju. Tev tā šķietot pārlieku īslaicīgu iedarbību atsājoša. Bet proza, turklāt - jā, tā lūk ir manta, to lūk tu izlasi un tevī kaut kas mainās. Tas nav kā tajās filmās, kuras tu ar draudzeni doties skatīties piektdienu vakaros, filmās, pēc kuru noskatīšanās tu no kinoteātra iznāc tāds pats kā iegāji. Labi, labi, neuztraucies, tāds pats jau neiznāc, tev ir notirpušas rokas, kuras tādas ieejot kinoteātrī nebija. Bet romāni tevi iejūsmo un tev šķiet, ka tu no tiem gūsti pieredzi, nepiedzīvodams tās šausmas, kuras romānos aprakstītas. Tev arī šķiet, ka tavā domāšānā kaut kas ir mainījies. Bet turpat blakām kāda tevis daļa klusītēm smīn un smaida par to, ka patiesībā tu grāmatas rauj cauri kā tavi mēnešiem neapgrieztie kāju nagi rauj caurumus baltajās zeķēs ar melno un sarkano strīpiņu vienai atrodoties virs otras. Dabūji ko gribēji? Jā. Tagad es esmu Aleksandrs, t.i. tu esi.. |
|
|
| |
|
kādreiz tu sēdēji gaiteņos uz grīdas
kamēr citi stāvēja kājās
vienaldzīgi atdevies laikam
citi steidzās
prom
nekavējās
palikt neatļāvās
toreiz tu juti - mājas nevar nopirkt
tu pirki namus saucot tos par mājām
maksājot pats ar sevi
māja daudzskaitklī nav un nebūs mājas
stāvēt uz vietas un nesaprast
kāpēc jādodas
ja tāpat nekas nemainās |
|
|
