| 1: iekš kādas pavisam nenozīmīgas mīlestības. |
23. Okt 2007|20:02 |
|
Tas ir tā, tu klusībā kādu mīli, bet paturi to pie sevis, ieslēdz sevī šo mīlestību, nelaid ārā, jo skaisti, tā tiešām tas ir skaisti, izsapņots, izlolots šis tavs sapnis, par vārgu tas vēl, lai ļautu tam saskarties ar īstenību, par skaistu, lai to pakļautu iznīcībai, par dārgu, jo tas tavs vienīgais sapnis, ir, protams, kaudze ar sapņiem tev, piemēram, par lielu un plašu māju ar skaistu dārzu pie tā, par spīdīgu, košu un iespaidīgu mašīnu, par darbu, kurš reizēm būtu arī tavs hobijs, tava aizraušanās, par uzticamiem un īpašiem draugiem, par vietu labākā sabiedrībā, bet neviens no šiem sapņiem nelīdzinās šim, šis būs tas, kuru tu pastāstīsi saviem mazbērniem, brīdī, kad sapratis būsi, ka tūlīt beigsies, tūlīt tevis vairs nebūs un varbūt nebūs arī šī tava sapņa, bet tu centies to iedēstīt viņos, lai arī viņi to izdzīvotu, atbrīvojies no šīs savas nožēlas, par kā tik skaista palaišanu vējā, pārstāj cīnīties ar domām par to, kā viss tomēr būtu varējis būt, ja būtu šim cilvēkam atzinies, ieskatījies šim cilvēkam acīs un atdevis viņam šo savu sapni, šo visdārgāko, kas tev piederējis, tas varētu būt apmēram tā, bet varbūt es tomēr kļūdos, varbūt viss ir citādi? |
|
