Viņa par mani neaizmirst ne mirkli..arī tagad,kad ir Īrijā.Man prieks,ka varu paraudzīties actiņās un redzēt pretim tikpat smaidošu kā vienmēr un zināt,ka smaidu iemesls esmu es.Ideālu nav,bet es teiktu,ka nav tādu brīžu bijis,kad es dusmotos ilgi un mani kas neapmierinātu ilgstoši.Mēs tā miermīlīgi bez trauku plēšanas iztiekam . Mēs augam ar katru mirkli un pilnveidojamies,iedvesmojoties viena no otras. Tā man šķiet.Mēs varam sēdēt un klusēt,es varu būt es ar pinkainiem,nemazgātiem matiem,neizgulējusies,neapmierināta un zinu,ka neapnikšu.
Atklāju sevī ko jaunu,ko nebiju tā ievērojusi-es varu būt sievišķīga...
viņa man liek domāt,ka esmu vērtīga un neesmu zemē metama.Viss,ko viņa manā labā darījusi -neviens tā par mani nebija rūpējies...es to ļoti novērtēju! Man ir tā paveicies!
Vakar bija mazliet neomulīgi sēdēt tur skapis.eu sanāksmē,bet tad viņa man atsūtīja sms vienu pēc otra un es beigās atplauku,saņēmos un parunājos ar Sandru un Martu.
Tas,ko te uzrakstīju ir krietni par maz,varētu ar laiku pierakstīt pilnu lapu,bet nesteigsimies-es vēl tikai vēroju,apdomāju,ko esmu piedzīvojusi..
Tikai pagaidām viena piebilde,bet svarīga-man nevajag nevienu citu,es varētu ar viņu nodzīvot ilgu mūžu,ja paveiksies,ja izdosies viss mums ar laiku. mhm.