vakara saule jau par toni zemāk
manu sirdi pieskandina,
laukā tikai tumsas pēdas
apstaigā ielas,
no gaisa krīt lietus ēnās.

lukturi pamazām izdziest pa vienam,
manā dvēselē
paliek kas neaizmirstami labs,
kad Tu ar mani runā.
vai tad Tev kāds liedz-
esi cilvēks,esi liels,esi brīva
un no manis atsakies pavisam

es arī pa tukšajām pieturvietām
meklēju to,kas gaida,
manu soļu ritmus skaita!

pastaigājos slēgtā telpā,
Tu rūpējies,lai dzīvotu saskaņā
ne ar mani..ar sevi .
palieku ārpusē,aiz durvīm-istabā..
ar aizslēgtiem slēģiem mana sirds
bet nekas jau nepalīdz, aizmirstu
Tavu balsi..

es izskrienu dejot ar lapām valsi-
aizslēgti kambari,noliktavas,veikali..
jādodās tālāk,kur Tu vairs nenāksi pretī
kur cita saule,kur sauleszaķi skraida
ardievu,es atradu citā smaidus!