uzpīpojot un skatoties pa logu,analizējot pagātnes rēgus,domāju...ko biju saskatījusi viņā un...nenožēloju vairs,ka izšķīrāmies.tātad nebija mans liktenis,drošvien.

paliek viens jautājums-vai tā reiz nedomāšu arī par Tevi?!no acīm prom,no sirds ārā?

pārdomāju grāmatā lasīto:"mīlestība nav tikai jūtas.var būt dažādi apzīmējumi,bet visbiežāk izšķir divu veidu mīlestības:romantisko mīlestību un mīlestību-draudzību.Romantiskā mīlestība ir arī kaislīgā mīlestība:tas ir spēcīga uzbudinājuma stāvoklis,kurā valda psiholoģiska pārņemtība ar otru cilvēku.Savukārt t.s. mīlestība-draudzība jeb draudzīgā mīlestība vairāk balstīta uz uzticēšanos,pieķesršanos otram cilvēkam,cieņu pret otru cilvēku,tuvību ar otru cilvēku,tai nav raksturīgas spēcīgas,kaislīgas jūtas.Romantisko mīlestību apraksta romānos,dzejā,bet tai diemžēl nav ilgstošs raksturs.Līdz diviem gadiem.Ja šīs attiecības nepāraug mīlestībā -draudzībā,tad tām drīzvien pienāk gals..Jūtu uzplūdi beidzas,cilvēks nevar būt visu laiku aizgrābtībā pret otru.Tas gan nenozīmē,ka cilvēki nevar atgriezties pie romantiskās ."

Lūk ko deva šī grāmata...es aizdomājos un izsecināju savu situāciju un...man palīdzēja "savstarpējo attiecību psiholoģija",ko sarakstīja Viesturs Reņģe