maza nieka vēstulīte no Tevis un es kūstu priekā...manis nav un vārdu trūkst...es raudu vai es smejos-tās ir emocijas,kuras izbaudīt var tikai,ja saņemu vienu atbildi,divas jau par daudz,jo tad rodas jautāumi par manu dzīvi.
man nav dzīves,es jūtos apstājusies ceļa malā pirms krustojuma,kurš aicina to krustot pa labi vai pa kreisi.tāds pusceļš līdz pilnīgai laimei...pagaidām kūstu no Taviem vārdiem...Tu man atrakstīji atbildi...es neko neloloju vairāk par ciemošanos pie manis...es ceru,ka piedosi tās daudzās "neatbildes" no manis un atbrauksi.tā nav iemīlēšanās no jauna...mums nebija abpusēju jūtu nekad un tāpēč ceru uz piedošānu,jo jūtos kaut kādā mērā vainīga par bezjūtību.es zinu kā tas sāp,tāpēč pavisam neesmu pametusi,tikai attālinājusies.tā man pašai ir bijis vieglāk to pārciest.kāpēc ir tā,ka mēs mīlam tos,kuri nemīl mūs?