man jau pietiek..
ar vienu kaklu,kas groza galvu,
rokas liek sev kaitēt
tikai es vairs ne-pie-dalos..
ar prātu sen kā sarunāju-
man jau pietiek
ar Tevi.
kur lai tagad skrien?
par Tevi,
ar sevi eju cīnīties!

man jau pietiek
ar vienu vārdu.
Tavējo kad dzird..
man jau pietiek..
ar vienu vienīgu prātu,
bet sirds smeldz-
neder ielaist ko lētu,
der pielaist tuvāk sev?!
man jau pietiek
ar vienu,
kuru turēt sirdī!
paldies-Tev paldies,
ka esi šeit uz šīs pasaules!

aukstas plaukstas skarās Tavai miesai,
piepildās visi sapņi šajā vakarā...
lai palīdz bess vai enģelis
-es Tevi meklēt nepārstāju,
bet...atradusi-neko vairs nejautāju!

siltā sirds dauzās bez mitas
-pret Tevi izjūtot vienīgi to,
kam pieķerās daudzi!
tas atstājot pēdas,
kam nepieķerās ilgi..

nu lai,lai jau nekas
Tevi nebaida,lai trīsas
pa ķermeni neskraida!

aukstas plaukstas skārās miesai
piepildījās sapnis par Tevi,
nepalīdzeja ne bess ,ne enģelis
no Tevis aiziet,lai miers..
pirms Tu kur iet sadomāji.

vakara saule jau par toni zemāk
manu sirdi pieskandina,
laukā tikai tumsas pēdas
apstaigā ielas,
no gaisa krīt lietus ēnās.

lukturi pamazām izdziest pa vienam,
manā dvēselē
paliek kas neaizmirstami labs,
kad Tu ar mani runā.
vai tad Tev kāds liedz-
esi cilvēks,esi liels,esi brīva
un no manis atsakies pavisam

es arī pa tukšajām pieturvietām
meklēju to,kas gaida,
manu soļu ritmus skaita!

pastaigājos slēgtā telpā,
Tu rūpējies,lai dzīvotu saskaņā
ne ar mani..ar sevi .
palieku ārpusē,aiz durvīm-istabā..
ar aizslēgtiem slēģiem mana sirds
bet nekas jau nepalīdz, aizmirstu
Tavu balsi..

es izskrienu dejot ar lapām valsi-
aizslēgti kambari,noliktavas,veikali..
jādodās tālāk,kur Tu vairs nenāksi pretī
kur cita saule,kur sauleszaķi skraida
ardievu,es atradu citā smaidus!