viņi strīdās,viņi salīgst,viņi palīdz un viņi audzina tos,kuri mūs glābs,kuri mūs traumēs,kuri mūs saudzēs.

kaut kādi atnācēji nē....nē,tas pats mazulis,kurš skatījās Tavās acīs tik nevainīgi,tas pats,kurš drosmīgi gāja pāri ielai,saķēris Tavu roku.

es viņus...mīlu,bet cik dažādi tomēr mums ejami ceļi.

tagad par Tevi.

es zemapziņā ieprogrammēju,ka nelikšos ne zinis,kamēr Tu neattapsies,ka nerunājam gandrīz nemaz...un ko Tu domājies,ir noticies,ko vēlējos....eh,vai atkal jārunā par cilvēku sapņu īstenošanos jeb domformu ,kas realizējās,mūsu domām lidojot garo ceļu līdz sapnim un atrodot piepildīšanos?

jā,drošvien kam nelāgam ir lemts piepildīties ātrāk.....es jau ļott gribu kontaktēt un bieži vien satraucos,ka uzpeld tādas frāzes kā viņai,kas tendētas vairāk jau uz attiecību nepastāvēšanu.eh,nav ko te gruzīties-neesam taču pāris

es varu stundām pazust savā pasaulē...nav atšķirības vai klusēju ,vai runāju....daudz vai maz...saprotu-mana slimība ir progresējusi,ka nevaru normāli dzīvot kā visi pārējie..esmu aozinājusies to par savu lielo problēmu.
manī mūždien valda nemiers un trauksme...ar medikamentiem tos tikai notušē neviss iznīcina....bet ai,kā gribētos eksistēt bez tiem.

es jau saprotu-ir obligāti jālieto,lai atkal nenokļūtu slimnīcā.....ne citu dēļ,bet sevis.

ar gadiem manas zināšanas par sevi ir tikai pilnveidojušās.un es spēju saprast savas nelaimes cēloņus,slimības norisi un gaitu,kur nestāvu kā novērotājs no malas,bet gan apzinājusies visas elles un dēmonus sevī.