ir daži notikumi bijuši...es sarakstos ar vienu jauku meiteni pēc ilgāka laika vientulības.man viņa simpatizē un pagaidām šķiet,ka es viņai arī :)
jau zinam viena otras dzīves pagriezienus...viņa dzīvo diezgan patālu,bet solījās,ka noteikti atbrauks uz molu apskatīties kopā ar mani nākošo sestdienu.es klusi pie sevis priecājos,jo ļoti gribējās kompāniju šim pasācienam.darbiņu sāku aktīvāķ meklēt-aizsūtīju cv uz dažādām vietām,uz vienu jau aizgāju darba pārrunās,bet tur bija diezgan augsta klase,kuru nepavilktu...esmu konditors un plus visu jau var iemācīties,bet par veselības pārbaudi nevaru tādu naudu iemaksāt un bez sanitārās grāmatiņas pat cehā nelaidīšot,tāpēc viss garām.nav no manis nekādā lāgā kūciņtaisītāja.

un es padomāju-jā,tiešām un kāpēc gan neatlaist vaļīgāk grožus un neļauties dzīvei,lai arī cik tas būtu neiespējami realizēt.mācos no Tevis ,draugs kā dzīvot dzīvi tālāk,kad tik ļott sāpīgi būt atraidītai un tomēr atraidīt pašai jeb nerakstīt vairs pat draudzīgu vēstuli tai,kura ieņēmusi pozīciju "aizņemtā"ar savu dzīvi.ir jādzīvo tālāk ar citu cerību.ar cerību satikt citus cilvēkus,kas novērtēs vai pieņems savā ligzdiņā. :)