saraujās čokuriņā
maizes gabals svaigs
arī desiņa un tomāts
pamazām kalst
es varu kļūt vēl slaids,
bet pagaidām ar putru piebāzts
ir mans vaigs
un ko Tu domā savā somā
man uzzināt ir prieks
ka esi labā skolā,
kur sastopams ir mīlestība ,naids
kaut katra savā jomā
mēs izšķiramies būt kopā,
ja pat atšķirīgs...ir resns ,slaids,
ja pat pārāk līdzīgs smaids

saraujas čokuriņā
mīļš kaķēns un ņaud
mans mīļais ,draugs
Tu esi vēl jauns
Tev sēt vēl tos graudus
ne tikai pļaut!

cīnos ar apātiju...ar interešu trūkumu.pēkšņi nekas neaizrauj un maz kas iepriecina...sēžu viena pati istabā un būtībā nav ko pasākt kā truli blenzt tv ekrānā,gaidot,ka būs kāda filma ,kas aizvedīs virtuālajā ceļojumā uz citu,nezināmu pasauli.
vēl dažus mirkļus jeb dienas atpakaļ vēl spēju pasmaidīt par uzaicinājumu atpūsties, priecājos.paldies Tev,ka izvilki no miera stāvokļa un ļāvi patrakot Tavā sabiedrībā!āpācis cik esmu jau sākusi izlept.
ir jāatrod darbs,es zinu,bet neceļās rokas,lai sāktu intensīvi meklēt...esmu noslinkojusi gandrīz pusgadu...un tas mani nemaz neiepriecina,jo rēķini par dzīvošanu aug tikai.jāsaņemās drošvien un jāiet kaut vai uz karu...tā varētu nosaukt tās darba vietas,kur ir nepartraukta spriedze,stress un mobings....Čehijā izturēju divus mēnešus tādā vidē....es to varu,ja gribu...noteikti,bet vairāķ ceru uz mieru un labpatiku strādāt.
heh,man ir kaut kādas prasības taču arī.

starp ticību un neticību es zaudēju pamazām sevi.mēģināju iekļauties abu pušu pusē...biju kā mūžīgā konfliktā..draugi neticīgi,ome ticīgā...un tad vēl 2005tā gada praids,kurā piedalījos un sāku domāt par elli un paradīzi...es rakstīju savā dienasgrāmatā ,ka mītu jau šobrīd ellē vai paradīzē,ja tikai pieņemu sevi un cīnos pret cilvēkiem,kas nesaprot.cīņa ar vējdzirnavām.negatīvā pieredze sagrāva nervu sistēmu un man bija akūta psihoze,no kuras nespēju saviem spēkiem izkļūt...atkal savienoties ar savu es un pat augstāko es.tā nu es pieņēmu,ka dzīvoju šodienai ,kad rītdiena var nepienākt...mani dēmoni mani vajāja kā apsēsto ar ideju par vienlīdzību...tas bija par daudz..iet "krusta gājienā"neesot pārliecinātai vai tā ir pareizi,bet aiz žoga ļaudis izskatījās daudz neadekvātāki kā "praida ļaudis".es pieņēmu izaicinājumu piedalīties,kaut tikai atbalstīt..šobrīd esmu nonākusi grūtībās,bet bībeli nešķirstu kā glābiņu...es nezinu vai ticu to ļaužu Dievam,kuri mūs gānīja un saukāja,meta ar akmeņiem,izlādēja savas dusmas..
man ir savs Dievs kā tēvs un Dievs kā visaugstākais ...
kā jau trako,mani nomoka pagātne..visi notikumi tādā murckulī,ka šķiet prasās izteikties,lai pazūd no atmiņas..varbūt palīdz.es mēģinu.ir grūti dzīvot starp cilvēkiem,kuri Tevī raugās ar nosodījumu.šobrīd izvairos no iešanas sabiedrībā.man ir istaba,kurā paslēpties,bet vienlaikus arī noslēgties no apkārtējās pasaules pat ,ja tur ir mani draugi ārpusē.es izvēlos šo ceļu pati.man bail būt pašai par sevi .es izeju no mājas ar domu,ka nav citas izejas šodien kā vien iet. esmu ļott ievainojama.trauslā taurenīša dvēsele.
draugi ļott palīdz ar visu....katrs nieks ir patīkams.sākšu vēl izlept :)