cīnos ar apātiju...ar interešu trūkumu.pēkšņi nekas neaizrauj un maz kas iepriecina...sēžu viena pati istabā un būtībā nav ko pasākt kā truli blenzt tv ekrānā,gaidot,ka būs kāda filma ,kas aizvedīs virtuālajā ceļojumā uz citu,nezināmu pasauli.
vēl dažus mirkļus jeb dienas atpakaļ vēl spēju pasmaidīt par uzaicinājumu atpūsties, priecājos.paldies Tev,ka izvilki no miera stāvokļa un ļāvi patrakot Tavā sabiedrībā!āpācis cik esmu jau sākusi izlept.
ir jāatrod darbs,es zinu,bet neceļās rokas,lai sāktu intensīvi meklēt...esmu noslinkojusi gandrīz pusgadu...un tas mani nemaz neiepriecina,jo rēķini par dzīvošanu aug tikai.jāsaņemās drošvien un jāiet kaut vai uz karu...tā varētu nosaukt tās darba vietas,kur ir nepartraukta spriedze,stress un mobings....Čehijā izturēju divus mēnešus tādā vidē....es to varu,ja gribu...noteikti,bet vairāķ ceru uz mieru un labpatiku strādāt.
heh,man ir kaut kādas prasības taču arī.

Mūzika skumju akmeņi