kavēju labprāt laiku ar saviem draugiem,lai gan tas sanāk diezgan reti....arvien grēkoju zaudēt laiku,mājās tupot,bet man ir tā agorofobija,kad bailes iziet vienai no mājas...vispār nezinu,varbūt arī tā nav pāraugusi par fobiju,bet ārpus mājas,atrodoties sabiedrībā es jūtos kā iesprostota ķermenī.gribas bēgt.
pieķeru sevi pie domas,ka zaudēt laiku mēdzu tādos pasākumos kā iedzeršana un protams,ka piedzeršanās vēl vairāk,tādēļ no tā mēdzu atteikties...esmu dilemmas priekšā,kad kāds saka:"Tu mani necieni,ka neiedzer?"un arī tad,kad iedzert gribās pašai...esmu sapratusi,ka man ir problēmas ar alkoholu,jo vienmēr kad traki dzēru pagātnē,nākamā rītā to nožēloju ļoti..saprotu ,ka dzert nedrīkstu nemaz,jo visādas muļķības nāk galvā.
jāpiebilst-šobrīd esmu skaidrā :)

Tu tur stāvi
vaigos siltums
koki tādi bāli
nezūd mīļums

kāds ar savu brāli
iziet pastaigā
kāds neredz lielu skādi
palikt parādā.

te mežs,te tīrums
te pļava un parks
tik skaisti..es tīru...
arī savas kabatas

aizbrauc viena pati
vasara nevar palikt
paliek diezgan labi,
nevajag arī salīt

aizbrauc viena pati
aizbrauc arī tas
mūsu tikšanās
kā skaists pavasar's

Viņa atbrauca pie manis..es sajutos labi apguļoties blakus un vienkārši jūtot klātbūtni.Viņa ir tik interesanta savās izpausmēs :)man nepatīk,ka iedzer un daudz smēķē,bet pati neesmu enģelis...mēģinu pieņemt.

pēc divām stundām norunājām pa mobīlo 38 minūtes.kad iznācām no slimnīcas septembrī,tad zvanīja ļoti bieži-ik pēc 30min.šobrīd trīs reizes dienā.ir labi.

nu un viss :)