šodien bija sirreāla sajūta. iegāju bibliotēkā, lai kļūtu par tās klientu. ejot iekšā nodomāju, hmm, nez ko man tagad pieklātos paņemt. tajā brīdī bija flašbacks ar tunisijas ceļojumu pirms gada un tā laikā lasītu Haruki Murakami "Skarbā brīnumzeme un pasaules gals", nodomāju, ka varētu pārmaiņām pēc n kriminālromānu izlasīšanas, kas sāk saplūst vienā putrā, paņemt kaut ko atšķirīgu. tomēr atradu savus kriminālromānus un jau gāju izčekoties, kad bibliotekārei aiz muguras pamanīju jau pieminēto Murakami grāmatu. tas piesaistīja manu interesi un es piegāju plauktiņam tuvāk. tur bija vēlviens tā paša autora darbs, ko es paņēmu rokās un bibliotekārei teicu "laikam jau no šī plauktiņa nedrīkst...". Viņa paskatījās uz mani, padomāja un teica "vispār jau bija domāts izstādei, bet nu labi, ņemiet". Un tā nu es atkal iegrimstu detalizētos aprakstos par vientulību un dzīves viduvējību, kas sarakstīti tik interesanti, ka grūti atrauties.
re, manī atkal uzdarbojas pseidointelektuālis. normāls cilvēks lasītu jaunāko kolbergu un nedirstos te par kaut kādu Hakuki Makukuki
re, manī atkal uzdarbojas pseidointelektuālis. normāls cilvēks lasītu jaunāko kolbergu un nedirstos te par kaut kādu Hakuki Makukuki
Comments