pēcis pļāpā

šorīt nolēmām braukt uz attālo un ļoti kvalitatīvo ieleju. cēlāmies sešos un agri devāmies ceļā, bet pēc kādiem 30 kilometriem sākās visnotaļ sasniguši kalnu serpentīni. meitenes mašīnā sāka baidīties un lauriņa, kas ir riktīgi labi kacināma un baidās no sniegainiem ceļiem un serpentīniem, tika aizkacināta līdz stāvoklim, kad teica: "iedod man vienalga ko, ka tikai alkohols", izraudama ravam no rokām alus bundžu. vēl pēc 5 km ceļš palika manāmi apledojis un mēs ieraudzījām zīmi "pēc 1,5km ceļš slēgts". pēc nedaudz stresainas apgriešanās kalnainā ceļa vidū, meitenēm par prieku devāmies atpakaļ. piestājām kūrortā pa ceļam un nolēmām pabraukāties tur. uzbraucot augšā konstatējām, ka ir tāda migla, ka redzamība nav lielāka par 20m un meičas uzreiz aizgāja uz krodziņu. mēs nolēmām, ka būsim cietie džeki un vismaz vienreiz nobrauksim. par braukšanu gan to īsti nenosauksi, taustīšanās pa miglu un trases meklējumi, līdz vienu brīdi trase sadalās divās daļās un mēs esam it kā izvēlējušies mums vajadzīgo, bet iebraucam pūderī un konstatējam, ka nekādas trases tur nemaz nav. (redzamība joprojām aptuveni 20m) aiz mums piebrauc vēl 30 slēpotāji, kas saprot, ka neder un sāk rāpties atpakaļ kalniņā, lai tiktu kaut kur sakarīgi. diskusijās par braukšanas virzienu pavadam apmēram 10 minūtes, ir iestājusies mini-panika, sākam domāt par risinājumiem, lai tiktu prom no šīs šausmu filmai līdzīgās vietas, līdz viens no mums miglā saskata trases stabiņu un mēs tomēr nolemjam braukt sākotnējā virzienā. tik skaļi smējies vēl es nebiju, jo aptuveni 50m zemāk atrodas pacēlāja apakšas stacija.
nolemjam, ka nav ko ākstīties un dodamies uz savu ieleju, kur izrādās nedaudz veiksmīgāki laikapstākļi, bet tāpat pēc 2 braucieniem dodamies prom. tāpat vien atbraukāt tikai ķeksīša pēc nav jēgas.
pēcpusdienā dodamies uz Balzano, kas sākumā liek mums bārstīt asprātības kā "nothing special", utt., bet beigās izrādās tīri jauka pilsētele. protams, meitenēm vajag shoppingu un tiek dots stundu garš brīvais laiks, kuru mēs ar Tomu nosēžam vietējā tirdziņa kafenē, dzeradmi itāļu vīnu, un vērodami tirgus dzīvi. "ciao bella" sauc augļu pārdevējs garām braucošajai riteņbraucējai, viņa pasmaida un tamlīdzīgi.
tad vakariņas ar garšīgu itāļu picu, neliela nomaldīšanās mājupceļā navigācijas dēļ un mierīgs vakariņš ar bilžu skatīšanos.
jaukās brīvdienas ir noslēgušās un sekos 24h kratīšanās mājup. pa ceļam drošivien nedaudz ieķersim un "teleportēsimies" pāris stundas tuvāk mājām.