Kad biju maza, pirms kādiem vienpadsmit, divpadsmit gadiem, ļoti ilgi biju krājusi santīmus un beidzot nopirku maisiņā kādas desmit gotiņu konfektes. (Vispār baigais prieks.) Es īsti neatceros, vai tik daudz pirku ar nodomu, vai kā, bet blakus veikalam bija kāda māja, kas tagad ir nodegusi un nograuta. Toreiz pie tās mājas sēdēja kāds kalsns vīriņš un tā kā rakājās pa gružkasti (kas jums pret šo vārdu?) un meklēja kaut ko somā ieliekamu. Es, mazā sīkaliņa, piegāju pie viņa un, salikusi piecas konfektes rociņā vienu virs otras, pastiepu uz viņa pusi. Viņš toreiz paskatījās ar ļoti laimīgu skatienu un ļoti sirsnīgi pateicās. Tagad sēžu un domāju, kā es vispār kaut ko tik ļoti laimīgu varēju aizmirst.