Šodien, kad pēc tikšanās ar priekšnieku un izvazāšanās pa visu iespējamo Londonas rietumu daļu, beidzot tiku līdz vilcienam, sāku pakot lietiņas, kas jānosūta darba lietām. Pamanīju, ka drīz pēc manis metro iekāpa pārītis ar milzīgām somām un nolēmu, ka tad, kad pabeigšu, būs jāuzjautā, vai šie brauc uz Hītrovu, jo bieži cilvēki iekāpj nepareizajos vilcienos. Taču ilgs laiks nepagāja, kad vīrietis pieliecās uz manu pusi un apjautājās, vai šis vilciens brauc uz Hītrovu.

Absolūtā mierā es paziņoju, ka nebrauc gan, tomēr, redzot viņu paniku, ātri vien piemetināju, ka vienkārši būs jāpārsēžas. Viņi pastāstīja, ko apskatījuši, apjautājās par mani, ko daru, no kurienes esmu, izsēdināju viņus savā pieturā, parādīju pareizo platformu un piekodināju skatīties uz vilciena priekšgalu, lai pārliecinātos, ka tas ies uz viņu termināli.

Viņi man sāka pateikties tā, it kā es būtu kaut kādu mežonīgu varoņdarbu izdarījusi un teica, ka esmu viņu ceļojuma sargeņģelis.

Un tad atbrauca vilciens un viņus aizveda.