šodien sanāca neveikli omulīga sajūta kino.
Stāvējām ar Džefriju rindā un visādi citādi jau kādu trešo reizi. Un aiz mums pienāca divi puikiņi, tā, ka pilnīgi var just, ka cilvēks pienāk.
Un es pagriezos, lai palūkotos, bet neko neredzu. Un tad skatiens tā lēnām, lēnām soļo augšup. Līdz sejai tā arī netiku, jo sāku smieties. Bet Džēfrijs iejautājās: "Ko tu baidies?" Un mēs visi ( arī tie divi puikiņi, kas bija aiz mums [abi bija tik katastrofāli gari]), sākām smieties. Tik jauki.
Viņi pēc tam atkal nāca pretim.

"Ko tu baidies?" ir jautājums ar baigo smieklīgo vēsturi.