Es šodien pārstāju dzirdēt ar vienu ausi. Nedaudz izbijos.
Kā grāmatā par Klintu, kad viņa palika kurla.

Man nesanāk mainīties, kaut kā.
Dāvids teica, ka es varētu būt putns.

Man patīk, ka ir tā kā tagad, es nevienu nemīlu, neviens nemīl mani. Es dzīvoju darbā un cilvēkos, kuriem mani vajag.

Tā bija pirms diviem gadiem. Tieši tāpat. Tādos brīžos es kļūstu par labu cilvēku, manuprāt. Kādos? Pajautā.
-

Es gribēju ieklabēt neapmierinātību, bet laikam īsti nesanāca, jo nav ko.