tagad beidzot ir pienācis tas brīdis, kad es ejot gulēt domāju tikai un vienīgi par argumentiem, to apgāšanu, pierādīšanu, faktu meklēšanu un to visu.
Vienkārši sajūsmā smejos par to, ka nespēju aizmigt, jo nevaru pārstāt domāt par to visu.

koki kokos nekāpj. vakar atcerējos, ka pateicu tā dāvidam mežā. un tāpat arī iedomājos to mirkli, kad edgars jamam pateica, ka es guļu ar piecām segām (t.i., nav iespējams būt kaut kur neapsegtai), man tas likās ļoti privāti un tobrīd uz to "patiešām?" es neatbildēju vispār.
tas ir gluži tā, it kā kāds svešs cilvēks būtu ielauzies manā ikdienā un tagad stāstītu to vēl citiem svešiem cilvēkiem.
teltī man pilēja virsū ūdens. un es ļoti izjutu to sajūtu, ka mans vēders guļot bija gaisā. Es gulēju uz vēdera, bet patiesībā turējos uz gurnu kauliem (vai kā nu tos sauc) un rokām, tā kā gaisā gulētu. Tāda jocīga sajūta, ņemot vērā, ka vēl piedevām centos savilkt fufaiku tik cieši, lai gaisā stāvošais vēders nenosaltu.
un, jā, cauri tam mežam man ļoti gribējās skriet. Un es daudz skrēju. varbūt būtu bijis jaukāk, ka viņu tur nemaz nebūtu, ja es skrietu viena pati, bet nu, jā. Es daudz skrēju un gandrīz apmaldījos. un patiesībā tas bija tāds miers, jo mēs labi visi sapratāmies, es neuztraucos it nemaz par nakti, par mantām, kas tika pamestas, par siltumu, nemaz.
es nesapratu tos akmeņus īsti. bet droši zināju, ka otrajā dienā man vairs neko nevajadzēja, bet saules stari bija skaisti. es varbūt arī neteiktu, ka skaisti, bet tādi neredzēti, jā.

tāda daļiņa manu sajūtu.

dzīvot debatē nemaz nav tik slikti. Ziniet, kā ir... bez kārtējās devas nāk drebuļi, vēlēšanās, izmisums. Vajadzība. un tad jau es-darīšu-visu-lai-dabūtu. un pēc tam tā eiforija, bohēma (?), tāda kā laime. bez maz.

es gāju pa ielu no novada turnīra, kurā mūsu komanda ieguva otro vietu. tas bija pavasarī / ziemā. Es gāju palēkdamās, es gāju nepārtraukti domājot par to, ko varēju pateikt labāk, kur savējos iegāzu, domājot par saviem punktiem, par savu balsi un uzsvariem, par faktiem, kurus es varēju izmantot, par faktiem, kurus nesaprotu, par satraukumu, kurš radās ieraugot savu treneri tiesneša lomā, par to, kad varēšu vēl.
tā bija sestdiena, es biju ļoti nogurusi. pārnākusi mājās, es paziņoju mammai un omei, kas bija atnākusi, ka otrā vieta ir kabatā. Nebija tā otrās vietas rūgtuma, jo man svarīgāk bija tas, ka es atkal biju debatējusi, es atkal biju runājusi, dabūjusi devu. Es aizmigu, jo biju nogurusi, pēc tam pāris dienas to vien domāju, to vien runāju kā par to, ko varēju, ko citi teica, ko neizmantoju. Tā gadās.
Kad es beidzot biju beigusi, kad bija radušies jauni notikumi, ko apdomāt, es sāku gatavoties debatēm. Atkal.

Kritiķa nelaime ir tāda, ka tas pats redz visus savus trūkumus, taču tāpat apgalvo, ka ir labākais, jo viņš tos redz un mēģina novērst.

Tas noteikti bija gari viss, bet tagad es varu gatavoties paraugdebatei. pēc tam skatīt, kas būs manā jaunajā komandā. Un tad gatavoties novadam.

Paredzējums, ka es būšu spoža, uzliek zīmogu.
Divdesmit seši punkti pirmajā debatē.

-

Mēs ar Kseniju runājām par to, vai man vajadzētu dzīvot Rīgā. Kā jūs domājat?