Ou, kamōn, tu pat iedomāties nespēj, cik tas ir briesmīgi (drošvien tāpēc, ka es neesmu romantiska). Es ķemmēju matus un atceros kā man vējš sapurina matus, viņš iesmejas un pasaka, ka esmu izpūrusi un sakārto tos. Man ir auksti - atceros, kā šams mani apskauj, gribu dzert, atceros daudzos alus, gribu ēst, atceros kā nedabūjām frī, pieskaros naudiņai sev kaklā, atceros skūpstus. Vienk, visa mana dzīve ap kaut ko briesmīgu riņķo (iedomājos, kā atstāju viņu ar krieveni un iedodu maku, ko pametis/pazaudējis (jo pirms tam viņš ļoti pārdzīvoja, ka varētu to pazaudēt)).