Es uzsmaidīju savai zvaigznei. Ziniet kā. Reiz, kādu nakti mēs ar viņu sasedzāmies un skatījāmies zvaigznēs. Un pie reizes privatizējām tās. Var jau būt, ka tās bija tādas attālas laternu spuldzītes vai vilcienu luksofori, bet, ja arī tā... tad mēs tos ļaunprātīgi piesavinājāmies.
Un tātad šovakar es atkal tai uzsmaidīju. Iedomājos, vai es spētu to aizdedzināt, ja tā nodzistu vai tai apniktu degt, vai spīdēt.
Bet viņa neaiztiek mani kaut zina, ka noprivatizēju. Tiesa, papīri vēl nav nokārtoti...
Un es neaiztikšu viņu, lai dziest.

-

Es apēdu viņa pieskārienu. Nu. Nezinu, varbūt arī neapēdu. Vienkārši iedomājos, ka tas būtu skaisti vai varbūt patīkami. Apēst vienu no tiem simt piecdesmit sešiem mākslīgajiem pieskārieniem. Nē, es neskaitīju, vienkārši gribējās sameloties.
Vēl tagad aplaizu lūpas, tā lēnām, un izgaršoju pēdējās paliekas. Protams, ja es patiešām to apēdu. Bet varbūt viņa pieskārienu apēda nākošais viņš, noēda no manas ādas.
Fui, kādas draņķības tik nenokļūst mutē!
Es nezinu (vai varbūt meloju tagad jums), kura pieskārienu(s) gribu pagaršot.
„Klau, bet varbūt gribi sasmaržot?” sauca tāds pretīgs tips, ziniet, tāds kā tie apdrošināšanas aģenti vai bankas darbinieki, kuri neliekas mierā līdz neparakstiet līgumu.
Es pagriezos un aizgāju. Atmuguriski.
Palika simt piecdesmit pieci.


-

Rīt došos grāmatās. Noteikti! Ir kādi ieteikumi? Es neklausīšu (ļoti iespējams), bet atcerēšos.

Tā mūzika manā mūzikas lodziņā izklausās jokaini. Man liekas. m?

kad palīdzēju kri ar HP7 gabaliņu. Korektoriem ļoti perfekti jāpārzina valodas likumi, pareizi? Jāmācās latviešu valoda. Vispār man liekas, ka beigās aiziešu uz Stradiņiem.