Es šodien baigi notizlojos.

Pulstenis ap astoņiem vakarā, es ieeju tualetē, bet dzirdu, ka pie durvīm zvana. Iznāku no tualetes, izslēdzu gaismu un domāju: "Ko lai tagad dara?" (NĒ, man prātā NEIENĀCA atvērt durvis.) Stāvēju un skatījos uz durvīm (mums ir stikla durvis) un centos izzīlēt, vai tas cilvēks tur vēl ir. Domāju par to, cik stulbi būtu tagad pieiet un pajautāt: "Kas tur ir?" Stāvēju, padomāju, ka varētu ieiet savā istabā un paskatīties pa logu, bet tad tas cilvēks pamanītu un tā es stāvēju un stāvēju, bet tad iedomājos, varbūt tas ir jaukais Medniekonkulis, kuram radušies kādi jautājumi (jē rait, es tā sirdī nemaz nedomāju, bet centos sevi pārliecināt), tāpēc piegāju un mēģināju atvērt durvis. Mums durvis pēdējā laikā sprūst, un es tās tikai vakar iemācījos attaisīt, tādēļ pēc pirmajiem diviem neveiksmīgajiem mēģinājumiem es jau domāju, ka esmu aizmirsusi visu padarīšanu. Tomēr trešajā reizē durvis atvērās, un es LĒNI (uzsveram vārdu lēni) atvēru durvis (es to darīju aptuveni pusminūti XD). Aiz durvīm stāvēja kaut kāds vīrietis, es viņu nepazinu un tajā mirklī neko nedomāju. Arī vīrietis izskatījās samulsis un tad paskaidroja, ka viņš pie mums strādājot un vai viņš varētu tagad ienākt un izdarīt ievietotšeitkautkādusarežģītuvārdu. Es pateicu, ka, protams. (Pirmo reizi redzēju to cilvēku :D ) Iedevu viņam visu, ko viņš prasīja un laipni un uzstājīgi visu laiku biju blakusistabā, līdz pārradās pārējie.

Es neatceros, kad pēdējo reizi laidu pa durvīm iekšā kādu, kurš vienkārši piezvanīja, tobiš nebija iepriekš sarunāts/pa logu ieraudzīts. :D Kad es biju maza, mamma man mācīja, ka jāprasa: "Kas tur ir?" Tiesa, toreiz mums nebija skaņas un siltuma izolētas stikla durvis, tāpēc es nekad šādā situācijā nenonācu. :D