Tik tikko braucu mājās un tramvajā (otro reizi) sāku pa jaunam lasīt "Straumēnus". Šoreiz, pārmaiņas pēc mani tik ļoti aizrāva, ka pirmās trīs lapas izlasīju vispār nemanot. Nu, lūk, tad tramvajā iekāpa tāds nošļucis reperurļaku puisītis, piegāja pie diviem sēdošajiem kontrolieriem un...

Puisītis: Man nav biļete.
Kontroliere: Re, pats atnāk.
P: Jā.
K: Tad ej nopērc.
P: Man nav naudas.
K: Kāpēc tad kāpi iekšā? Cik tev gadu?
P: Piecpadsmit. Man jābrauc uz otru pusi.
K: Mwahahaha, kāpēc tad kāpi iekšā? Stingrais rājiens mammai.
P: Par ko?
K: Par to, ka tu tik vēlu vazājies apkārt.
P: Es nevazājos un nav jau vēls... ir tikai deviņi.
K: Pāri deviņiem!
P: Nu, nav jau vēls...

Tālāk es nedzirdēju šo jauko dialogu, jo izkāpu. Bet izskatījās labi - puika iekāpj, uzreiz aiziet pie kontroles un paziņo, ka viņam nav talona.