Izmazgāju matus un, skatoties spogulī, padomāju, ka varētu izmēģināt samantas sejas masku kaut arī man ir tikai astoņpadsmit ar pusīti (vai kaut kā tā) un tad, protams, iepletu savas acis, ar pirkstu pavilku apakšējo plakstiņu, lai apskatītos, vai ar mani viss (kā vienmēr) ir kārtībā un ieraudzīju sev acī vienk milzu matu. Apstulbu, jo tādas lietas parasti pamana krietni ātrāk. Uzbīdīju to matu, tajā brīdī es jau biju secinājusi, ka tā ir kaķa spalva, augšā līdz varavīksnenei un centos izvilkt ārā. Tas nenāca, bet beigās tomēr padevās. Tad izrādījās, ka tur tam pirmajam ir pieķēries vēl viens. Izvilku arī to un tad stāvēju un brīnījos, kā tas var būt, ka divi trīs centimetrus gari spalviņi paliek nepamanīti manā acī. Labajā, starp citu.