Šodien kaķi netīšām laikam (jo tur var ielīst arī tāpat, bet es neesmu pārliecināta, vai viņš ir tik tievs, lai to izdarītu) iespundēju dīvānā. Ziniet tādi paceļami verķīši. Es viņu izmeklējos visur un tad vienu mirkli izdzirdēju viņu skrubināmies un ieraudzīju dīvānu kustamies, acumirklī attaisīju vaļā, un tas bija tik žēls un garš "ņaaaaaaauu!"
Tagad viņš no manis vairs ne soli neatkāpjas, visa apvainošanās uz mani par to, ka biju aizbraukusi, laikam ir zudusi, un nu viņš to vien dara kā mīļojas un ņaud. Mazais nabaga bērns.