Mēs ar mammu bijām sauļoties un peldēties uz jūru. Bet tā bija kaut kāda jocīga jūra, jo tur blakus bija mazu akmenīšu krāvums pa kuru es rāpos. Vienā mirklī Krievijas prezidents kādam (?) lika parakstīt līgumu par to, ka krievi drīkst izmantot pusi jūrmalas jūras pusē uz nenoteiktu laiku. Tas līgums tik parakstīts un tika novilkta milzīga trose jūrmalā tā, ka ūdens un nedaudz smiltis bija vienā pusē, bet tikai smiltis un kāpas - otrā. Es biju iegājusi ūdenī, bet pēc kāda brīža iznācu ārā un sākās vispārēja panika, jo mums bija jāatstāj krievu teritorija. Krievi uzradās pēkšņi un izskatījās pēc vāciešiem. Laikam ar helikopteriem viņi atlaidās. Tad nu visi pēkšņi bēga uz savu kāpu zonu, lai nepatrāpītos krievu zonā. Mēs ar mammu aizgājām paēst, un es viņai teicu, ka šovakar man ar klasi ir kopistiskā slidošana, vai viņa nezina, cik maksā. Viņa ļoti strupi atbildēja, ka maksājot latu un, kad es pārjautāju vai kopā ar slidu nomu, viņa teica, ka tas maksājot vēl vienu latu un ka neesot ko tērēt naudu un iet uz tādiem pasākumiem. Man bija pieraksts pie ārsta, un mēs gājām pie ārsta. Dīvaini, bet beigās tā bija mamma, kuru pārbaudīja, un daktere tikmēr teica, lai ienāku pie viņas, viņa man uzrakstīs zīmi. Es apjuku un nesapratu kādu zīmi. Viņa teica, ka skolai par to, ka es nebiju, un es teicu, ka man nevajag zīmi un aizgāju. Aizvēru durvis, bet tad izdomāju, ka zīme man varētu noderēt, ja kādreiz es neattaisnoti kavētu skolu un, pavērusi durvis, teicu ārstei, ka es paskatīšos mājās, vai viņa man jau vienu uzrakstīja un, ja nebūs, tad atnākšu vēlreiz (bez pieraksta) un palūgšu viņu uzrakstīt. Es aizgāju prom nesagaidījusi mammu. Pārnācu mājās un iegāju garāžā, kur mani gaidīja slepeno uzdevumu vienība vai kaut kas tāds. Izrādījās, ka es esmu spiegs. Uztaisījām veselu frontes līniju un centāmies palikt nepamanīti, kamēr viens vīriešu kārtas pārstāvis man piesējās, es neatceros, kas viņš bija. Bet nu tomēr mums pēkšņi uzbruka, un mēs izvairījāmies no lodēm, cirtieniem utt. Tas izdevās, un es devos savā spiega misijā. (Tas bija ilgi, bet es te sīkumos to neklāstīšu.) Nākošajā mirklī es biju omammas vecajā dzīvoklī uz balkona. Tur pēkšņi parādījās Emīls. Viņš izskatījās pēc tautas nodevēja, un sēdēja man blakus izstiepies krēslā un pīpēja. Es biju ļoti nervoza un centos pamanīt visus sīkumus, visus notikumus. Emīls pajautāja, vai es arī gribu cigareti, bet es tikai ievilku vienu dūmu no viņa un pamanīju, ka tā ir tīta. Emīls man pieskārās, un es pajautāju, kādēļ viņš mani aiztiek. Es to jautāju vairākas reizes, un man mugurā bija oranžie svārki, kuriem notecēja krāsa. Tālāk es pamodos.