es šodien taisīju ķīseli un atcerējos, kā tad, kad biju maza, biju pie omes un vakarā iegāju gulēt. nakts vidū pamodos un ļoti sāku raudāt, ome pamodās un atskrēja, domājot, ka man kaut kas sāp, vai kā. un viņa mani centās mierināt un prasīja, kas noticis, bet es tikai raudāju un raudāju, līdz beidzot sanāca no manis izspiest divus vārdus: "ķīslīti glibu!"

viņa pirms gulētiešanas bija apsolījusi, ka tad, kad es pamodīšos mēs man uztaisīsim ķīselīti. un tā nu es pamodos nakts vidū un nebija nekāda ķīselīša. un pēc šī ķīselīša vārīšanas divos naktī, ome iemācījās nekad bērniem neteikt "kad pamodīsies", bet gan "no rīta".