pec - 16. Septembris 2013

Šodien, kamēr gaidīju rindā, lai nopirktu banānus, pie manis pienāca bārdains vīrietis un jautāja, vai man nav sīknauda, es pateicu, ka man nav sīknauda, bet es varu viņam iedot sendviču, viņš piekrita un es viņam iedevu sendviču, kuru darbā biju uztaisījusi Tomam. Bet, neskatoties uz to, ka iedevu viņam sendviču, man likās, ka īstenībā viņš gribēja naudu šņabim (lai arī nesmirdēja un neizskatījās pēc bezpajumtnieka) un ka manu sendviču viņš izmetīs gružkastē.

Un nezinu kādēļ, bet tas mani nomocīja visu ceļu līdz mājām - ka viņš manu maizīti izmetīs un man tas likās briesmīgi. Un tā domājot, es atcerējos par notikumu vairāk nekā 15 gadus atpakaļ. Es īsti neatceros, vai es jau gāju skolā, vai tikai gatavojos iet, bet katrā ziņā, man bija naudiņa un es nopirku piecas konfektes - vētrasputnus. Jums jāsaprot, ka tas ir ļoti īpaši, jo, kad biju maza, mums tik pat kā nebija naudas un mamma strādāja trijos darbos, lai varētu samaksāt īri un apģērbt mani, ēšanai nekas daudz nepalika.

Lai vai kā, es biju iegājusi veikalā un nopirkusi konfektes. Un es ieraudzīju vienu bārdainu, sirmu un mazliet netīru vīrieti sēžam tālāk uz zemes (vai uz kāpnēm pie nobrukušas ēkas, īsti precīzi neatceros), es toreiz aizklumpačoju (nu, jo biju maziņa) līdz viņam un noliku divas konfektes viņam blakus. Viņš paskatījās uz mani, pasmaidīja un pateicās. To darot es domāju par to, ka viņam noteikti nav ko ēst un man ir kaut kas, ko viņam iedot.

Es vairākas reizes esmu atcerējusies to gadījumu un manā pasaulē toreiz tās divas konfektes bija bagātība ar kuru es dalījos, bet reāli, pieaugot saprot, ka tas taču nekas nav.

Es noteikti varētu būt tā crazy weird lady, kas skrien pakaļ homeless guy un prasa, lai viņai atdod sendviču.