Mēs nevaram izdomāt, uz kurieni braukt, nu, it kā ir tie varianti, bet nekas līdz galam neaizķeras. Varbūt cibiņiem kāds izšķirošs vārds ienāks prātā.
Toms grib vietu, kur apkārtējie spēj runāt angliski, ja tā gadījumā nav viņu dzimtā valoda, man ir diezgan vienalga, jo es runāju arī citās valodās (eng, rus, ger, pamati: fra, dk). Gribas lai būtu iespējas arī pēc kāda laiciņa (vai varbūt uzreiz, lai jau tagad) atrast darbu, kas atbilst mūsu kvalifikācijām (IT un vēsture, pedagoģija), resp, negribas būt melnajam darbaspēkam, gribas darīt to, kas patīk, es esmu mazliet elastīgāka uz to melnā darbaspēka daļu, jo man tas arī neliekas tik grūti.

Gribas Eiropā vai vismaz Eirāzijā, bet, lai ir salīdzinoši silti, bet nav karsti, tomēr apdomājam arī Skandināviju. Gribas uz labi attīstītām valstīm, bet uz tādām, kur vēl nav īsti dzīvots. Uz Grieķiju un to pusi mamma man neļauj braukt, jo domā, ka tur visu laiku kaut kas sprāgst un tad, protams, es uzsprāgtu.

Varbūt ir kādi ieteikumi? Vai arī kādi argumenti kāpēc jā vai kāpēc nē?

Bakalaura aizstāvēšanā noskaidrojās, ka es esmu pietiekami bakalaurēta, lai maģistros varētu stāties bez iestājpārbaudījumiem.