Pagājušajā nedēļā man sāka sāpēt acs, tāds kā mieža grauds vai sazin kas. Braucu ar autobusu uz darbu, tur bija tā meitene, kas vienmēr brauc ar mani vienā autobusā. Viņa visu brauciena laiku aiztika sev aci ar salvetīti, izskatījās, ka tā sāpēja vai bija iekaisusi. Padomāju, ka varbūt mēs abas to acs lietu esam saķērušas autobusā, ja jau viņai arī.

Tad aizbraucu uz Liepāju un mamma lika man smērēt acī smēri (vjek un tā). Kad atbraucu atpakaļ uz Rīgu, bija pārgājis. Vakar bija jābrauc uz darbu, tāpēc, lai arī biju izgājusi no bibliotēkas ātrāk, aizgāju uz veikalu un nebraucu ar vienu autobusu ātrāk, jo gribēju zināt, kā ir tai meitenei. Taču viņas nebija ne pieturā, ne autobusā. Šodien braucu atkal un atkal viņas nebija. Es jau sāku uztraukties (ja nu viņai nav mamma, kas liktu smērēt acī smēri?)! Redzēs, vai rīt viņa būs.