Es esmu mājās. ^_^

"Es sevi jau vienreiz mēģināju nopašnāvēt, tagad esmu zombijs." maza meitenīte vilcienā.

Pagājušajā reizē, kad tikāmies, mums bija stāsts par karavīriem, šajā reizē ir stāsts par zupu.

Tātad. Mēs ar Kseniju un Ieviņu aizkātojām uz Preses Bāru, kurā es neredzēju nevienu pašu preses izdevumu, toties tur bija TV, kuram es redzēju tikai aizmuguri.
Tā kā mēs visas trīs bijām izbadējušās un tajā pat laikā nabagi, tad nolēmām ņemt lētāko, kas tur bija - īpašo dienas piedāvājumu "Meksikāņu zupu". Izklausās jau bīstami, bet ko tur, mēģināts jau nav zaudēts.
Tā nu mēs saskaitījām naudiņas, un Ksenija aizgāja samaksāt. Sākām gaidīt. Gaidījām, gaidījām, līdz no virtuves izbāza galvu tantiņa un nokliedzās pa visu PB: "MEITENES, MEKSIKĀŅU ZUPA IR BEIGUSIES! ĒDĪTIET VISTAS ZUPU!" Tad viņa pazuda atpakaļ savā virtuvē, bet mēs trīs (kamēr citi ierēca par mums) vienbalsīgi noteicām, ka tad jau nekas cits neatliks kā ēst vistas zupu.
Pagāja aptuveni pusminūte, kad virtuves durvīs atkal parādījās tantīte un atkal kliedza pa visu PB: "TAD JŪS ĒDĪSIET TO VISTAS ZUPU?"
Tā nu mēs tikām pie nākošās dienas, t.i., šodienas īpašā piedāvājuma - vistas zupas ar lielu, treknu karoti krējuma tajā.

Mūzika: the beach